Kiṁsīlasutta

“Kiṁsīlo kiṁsamācāro,

kāni kammāni brūhayaṁ;

Naro sammā niviṭṭhassa,

uttamatthañca pāpuṇe”.

“Vuḍḍhāpacāyī anusūyako siyā,

Kālaññū cassa garūnaṁ dassanāya;

Dhammiṁ kathaṁ erayitaṁ khaṇaññū,

Suṇeyya sakkacca subhāsitāni.

Kālena gacche garūnaṁ sakāsaṁ,

Thambhaṁ niraṅkatvā nivātavutti;

Atthaṁ dhammaṁ saṁyamaṁ brahmacariyaṁ,

Anussare ceva samācare ca.

Dhammārāmo dhammarato,

Dhamme ṭhito dhammavinicchayaññū;

Nevācare dhammasandosavādaṁ,

Tacchehi nīyetha subhāsitehi.

Hassaṁ jappaṁ paridevaṁ padosaṁ,

Māyākataṁ kuhanaṁ giddhi mānaṁ;

Sārambhaṁ kakkasaṁ kasāvañca mucchaṁ,

Hitvā care vītamado ṭhitatto.

Viññātasārāni subhāsitāni,

Sutañca viññātasamādhisāraṁ;

Na tassa paññā ca sutañca vaḍḍhati,

Yo sāhaso hoti naro pamatto.

Dhamme ca ye ariyapavedite ratā,

Anuttarā te vacasā manasā kammunā ca;

Te santisoraccasamādhisaṇṭhitā,

Sutassa paññāya ca sāramajjhagū”ti.

Kiṁsīlasuttaṁ navamaṁ.