Piṇḍasutta

Ekaṁ samayaṁ bhagavā magadhesu viharati pañcasālāyaṁ brāhmaṇagāme.

Tena kho pana samayena pañcasālāyaṁ brāhmaṇagāme kumārikānaṁ pāhunakāni bhavanti.

Atha kho bhagavā pubbaṇhasamayaṁ nivāsetvā pattacīvaramādāya pañcasālaṁ brāhmaṇagāmaṁ piṇḍāya pāvisi.

Tena kho pana samayena pañcasāleyyakā brāhmaṇagahapatikā mārena pāpimatā anvāviṭṭhā bhavanti:

“mā samaṇo gotamo piṇḍamalatthā”ti.

Atha kho bhagavā yathādhotena pattena pañcasālaṁ brāhmaṇagāmaṁ piṇḍāya pāvisi tathādhotena pattena paṭikkami.

Atha kho māro pāpimā yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavantaṁ etadavoca:

“api tvaṁ, samaṇa, piṇḍamalatthā”ti?

“Tathā nu tvaṁ, pāpima, akāsi yathāhaṁ piṇḍaṁ na labheyyan”ti.

“Tena hi, bhante, bhagavā dutiyampi pañcasālaṁ brāhmaṇagāmaṁ piṇḍāya pavisatu.

Tathāhaṁ karissāmi yathā bhagavā piṇḍaṁ lacchatī”ti.

“Apuññaṁ pasavi māro,

āsajja naṁ tathāgataṁ;

Kiṁ nu maññasi pāpima,

na me pāpaṁ vipaccati.

Susukhaṁ vata jīvāma,

yesaṁ no natthi kiñcanaṁ;

Pītibhakkhā bhavissāma,

devā ābhassarā yathā”ti.

Atha kho māro pāpimā “jānāti maṁ bhagavā, jānāti maṁ sugato”ti dukkhī dummano tatthevantaradhāyīti.