Satthāravandanāsutta

Sāvatthiyaṁ jetavane.

“Bhūtapubbaṁ, bhikkhave, sakko devānamindo mātaliṁ saṅgāhakaṁ āmantesi:

‘yojehi, samma mātali, sahassayuttaṁ ājaññarathaṁ, uyyānabhūmiṁ gacchāma subhūmiṁ dassanāyā’ti.

‘Evaṁ, bhaddantavā’ti kho, bhikkhave, mātali saṅgāhako sakkassa devānamindassa paṭissutvā sahassayuttaṁ ājaññarathaṁ yojetvā sakkassa devānamindassa paṭivedesi:

‘yutto kho te, mārisa, sahassayutto ājaññaratho.

Yassadāni kālaṁ maññasī’ti.

Atha kho, bhikkhave, sakko devānamindo vejayantapāsādā orohanto añjaliṁ katvā sudaṁ bhagavantaṁ namassati.

Atha kho, bhikkhave, mātali saṅgāhako sakkaṁ devānamindaṁ gāthāya ajjhabhāsi:

‘Yañhi devā manussā ca,

taṁ namassanti vāsava;

Atha ko nāma so yakkho,

yaṁ tvaṁ sakka namassasī’ti.

‘Yo idha sammāsambuddho,

asmiṁ loke sadevake;

Anomanāmaṁ satthāraṁ,

taṁ namassāmi mātali.

Yesaṁ rāgo ca doso ca,

avijjā ca virājitā;

Khīṇāsavā arahanto,

te namassāmi mātali.

Ye rāgadosavinayā,

avijjāsamatikkamā;

Sekkhā apacayārāmā,

appamattānusikkhare;

Te namassāmi mātalī’ti.

‘Seṭṭhā hi kira lokasmiṁ,

ye tvaṁ sakka namassasi;

Ahampi te namassāmi,

ye namassasi vāsavā’ti.

Idaṁ vatvāna maghavā,

devarājā sujampati;

Bhagavantaṁ namassitvā,

pamukho rathamāruhī”ti.