1. Kāyapiyāyanapañha

Rājā āha—

“bhante nāgasena, piyo pabbajitānaṁ kāyo”ti?

“Na kho, mahārāja, piyo pabbajitānaṁ kāyo”ti.

“Atha kissa nu kho, bhante, kelāyatha mamāyathā”ti?

“Kiṁ pana te, mahārāja, kadāci karahaci saṅgāmagatassa kaṇḍappahāro hotī”ti?

“Āma, bhante, hotī”ti.

“Kiṁ nu kho, mahārāja, so vaṇo ālepena ca ālimpīyati telena ca makkhīyati sukhumena ca coḷapaṭṭena paliveṭhīyatī”ti?

“Āma, bhante, ālepena ca ālimpīyati telena ca makkhīyati sukhumena ca coḷapaṭṭena paliveṭhīyatī”ti.

“Kiṁ nu kho, mahārāja, piyo te vaṇo, tena ālepena ca ālimpīyati telena ca makkhīyati sukhumena ca coḷapaṭṭena paliveṭhīyatī”ti?

“Na me, bhante, piyo vaṇo, api ca maṁsassa ruhanatthāya ālepena ca ālimpīyati telena ca makkhīyati sukhumena ca coḷapaṭṭena paliveṭhīyatī”ti.

“Evameva kho, mahārāja, appiyo pabbajitānaṁ kāyo, atha ca pabbajitā anajjhositā kāyaṁ pariharanti brahmacariyānuggahāya.

Api ca kho, mahārāja, vaṇūpamo kāyo vutto bhagavatā, tena pabbajitā vaṇamiva kāyaṁ pariharanti anajjhositā.

Bhāsitampetaṁ, mahārāja, bhagavatā—

‘Allacammappaṭicchanno,

navadvāro mahāvaṇo;

Samantato paggharati,

asucipūtigandhiyo’”ti.

“Kallosi, bhante nāgasenā”ti.

Kāyapiyāyanapañho paṭhamo.